KONKURSS “Jēkabpils – grāmatā”
Jēkabpils pilsētas bibliotēka Bibliotēku nedēļas ietvaros aicina pārbaudīt zināšanas un piedalīties konkursā “Jēkabpils – grāmatā”.
Konkursa jautājumus meklējiet www.jpb.lv un www.jkp.lv, kā arī JPB profilos sociālajos tīklos draugiem.lv, facebook.com.
Atbildes jāiesniedz Jēkabpils pilsētas bibliotēkā vai jāsūta uz e-pastu: jpb@zednet.lv līdz 20. aprīlim. Lūdzam norādīt savu vārdu, uzvārdu, telefonu vai e-pastu. Konkursa rezultātus paziņosim 22. aprīlī. Uzvarētāju gaida pārsteiguma balva!
Kurā grāmatā, jūsuprāt, atrodami minētie citāti:
- citāts.
“Jēkabpils, līliju dzimtene, kā tu tā neapzinies – ja tevi pieminēs gadu simteņi, tad kā līliju dzimteni minēs!”
- citāts.
“Tajā Daugavas posmā toreiz bija pamatīgas krāces: Priedulājs, Grūbe, Lielais Razbainieks un vēl citas, kurās ne viens vien plosts esot izjucis. Ne velti visi plosti esot piestājuši Jēkabpilī, lai pirms krācēm “uzprāvītu” dūšu mana vectēva tējnīcā vai Ozoliņa “Belevijā” (laikam no franču “Belle vue” – skaists skats. No tās vietas uz Daugavu tiešām bija skaists skats). Nereti kāds mazāk pieredzējis plosta vadītājs Jēkabpilī līdzis loci, lai tas plostu pārvadītu pāri krācēm.”
- citāts
“Viļa kapa pieminekli veido akmeņkalis Andrejs Blumbergs. Viņa ģimene ir uzbūvējusi tolaik visgreznāko namu mūsu ielā. Tuvojoties frontei, mēs pārceļamies uz Sakas salu, Blumbergi dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. Bet tur nonākt nav lemts, jo Čehoslovākijā padomju armija bēgļiem liek griezties atpakaļ. Jēkabpilī viņi atrod tādu pašu postažu kā mēs. Visa iela ir nodedzināta, viss ir jāsāk no gala.”
- citāts
“Vēl manas vecāsmātes bērnībā Jēkabpils apkārtnē bijis daudz lāču. Nav jau brīnums, jo Jēkabpils apriņķis no visiem Latvijas apriņķiem mazāk apdzīvots un bagāts mežiem un purviem. Senās dienās Jēkabpils apgādājusi visu Austrumeiropu ar dīdītiem lāčiem. Apkārt klīstošus lāču dīdītājus es vēl bērnībā dabūju redzēt. Bērnībā redzēju vēl ik Ziemassvētkus ķekatniekus un kāzās panāksniekus, mičošanas un citas senlaiku paražas. Vai ik svētdienas no laukiem uz Jēkabpils baznīcu brauca kāzinieki ar puķēm un zvārgulīšiem, un zvaniņiem rotātiem zirgu lokiem.”
- citāts.
“Vilis paņēma balalaiku no sienas. Tā bija baritona balalaika. Kādreiz cara laikos Jēkabpilī bija balalaiku fabrika visai Krievijai. Tad arī apkārtnē balalaika bija katrā mājā un gandrīz vai katrs mācēja to spēlēt. Vilis to spēlēja pamatskolā – skolas orķestrī.”
- citāts.
“Rudeņos Jēkabpils kļuva par jaunības pilsētu, jo, lai mācītos ģimnāzijā vai komercskolā, šeit pulcējās jauni puiši un meitenes no kādiem 20 pagastiem un 4 pilsētām (Jēkabpils, Krustpils, Viesīte, Aknīste).
Jēkabpils reālģimnāziju 1919. gadā nodibināja Kārlis Lamberts un Jānis Greste. Iesākumā bija 185 audzēkņi 5 klasēs. Trīs gadus vēlāk izveidoja komercnodaļu, kas 1927. gadā pārtapa komercskolā ar īpašu programmu.”
- citāts.
“Man mazliet jāpastāsta par Katrīnpili, kuru platā Daugavas straume atdalīja no tās māsas, kas gulēja upes pretējā krastā un ko sauca par Vecpili.
Līdztekus Daugavai visā Katrīnpils garumā veda četras ielas. Tās tad arī tā sauca: par pirmo, otro, trešo un ceturto ielu. Vēlāk tām iedeva pienācīgus vārdus. Pirmā iela kļuva par Brīvības ielu. Tajā atradās cietums, policija, darba pārvalde un apgabaltiesa – tātad iestādes, kurām ir visciešākais sakars ar cilvēka brīvību. Un arī nebrīvību. Otru ielu nodēvēja par Pasta ielu. Viegli saprotams, ka šajā ielā atradās pasts. Vēl daudzus gadus šo ielu sauca arī par Posta ielu, gan tādā smīnīgā nozīmē. Pa vācu modei pasts saucas “die Post”. Trešā tika par Smilšu ielu, jo tā nebija nosegta ar akmeņiem. Un pati pēdējā bija Lauku iela. To patiesībā bija grūti par ielu saukt. Tur jau sākās zempkopju mājas. Pa ielu uz ganībām dzina govis, un tad jau var iedomāties, kāda tā izskatījās.”
Lai atvieglotu uzdevumu, piedāvājam iespējamos autoru un grāmatu variantus:
Imants Ziedonis “Ceļa sentiments”; Ilmārs Knaģis “Bij’ tādi laiki”; Ruta Mihalovska; Vilis Sauleskalns “Zūdošais skaistums”; Uga Skulme “Atmiņu grāmata”; Arnis Skujiņš “Zilā saite”; Zinovija Zimova “Jēkabpils vecticībnieki. Cilvēki. Gadi. Notikumi”; Lūcija Ķuzāne “Sens, tik sens bij’ tas laiks”; Gunars Janovskis “Pilsēta pie upes”; Māris Krūze “Jēkabpils reids”; Jānis Peilāns “Tā strādā Jēkabpils mežkopji”.
